Andris Keišs: Gribu, lai mana dzīve ir tāda, ka varu smaidīt visu laiku

Pagājušā gada novembrī aizbraucu uz filmēšanu Jeruzalemē, un mūs gandrīz uzspridzināja.

– Teici, ka filmu esi noskatījies divas reizes un pēc tam divas nedēļas biji ļoti iedvesmots. Tevī ir gandarījums, ka tā ir tava labākā kinoloma. Kāpēc? 
– Tā ir mana pirmā līdz galam galvenā loma, jo esmu gandrīz visās epizodēs. Un tajā ir profesionāla specifika, jo daudzās epizodēs nevis runāju, bet klausos. Tas ir nebijis piegājiens latviešu kino. Līdzīgi bija Viestura Kairiša pirmajā filmā Kāzas. Mēs toreiz pilnās burās filmējām, vēl noballējāmies un septiņos no rīta gājām gulēt. Pēkšņi no rīta operators saka, ka vēl viena bundža ar filmām palikusi, vajadzētu turpināt. Tu galvu nevari pacelt no spilvena, tevi uzgrimē, aizved uz jūras krastu. Stāvi un gaidi, kad beidzot tas beigsies. Beigās paģiru epizode bija pati spēcīgākā. Arī šajā filmā partnera klausīšanās radīja tuvplānus, kur nemainās neviens sejas muskulis, bet acīs nomainās piecas domas. Man tā nebija bijis.