Andris Freidenfelds: Es trāpīju savā visradošākajā desmitgadē

Tā bija viena no jūlija viskarstākajām dienām. Tā pati diena, kad elektrības kilovatstunda bija briljanta vērtībā. Andris tikko bija atbraucis mājās no darba radio, norunājām, ka mūsu saruna būs Saulkrastos, un spriedām, kur tieši lai satiekamies. «Oi, nē – uz centrālo jūru, kur kafejnīca, neiesim,» viņš teica. «Tad man būs ar visiem jāsveicinās un jārunājas… Iesim uz to ieliņu mežā, kur Saulkrastos notiek koncerti un svētki!»
Kad ņemu laukā no somas diktofonu, Andris nopūšas: vai dieniņ, cik mēs ilgi runāsim! Izrādās, viņš ieraudzījis rezerves baterijas manam diktofonam… Mazliet vēl jāpaklausās, ka viņam ne pārāk patīk intervēties un vispār – pēc intervijām viņam vienmēr sanākot kādi s••i. Tā nu abi sēžam blakus, es skatos uz viņu, viņš uz bruģi, un visbeidzot Andris saka: nu labi, prasiet man kaut ko. 

Ar gadiem cilvēkam laikam to robežšķirtni vairs negribas svinēt.

– Labvēlīgais tips savus 30 kā sāka svinēt ar koncertiem jūlijā, tā turpinās līdz pat oktobra beigām. Jums pašam arī patīk svinēt jubilejas? 
– Ne es svinēju savus piecdesmit, ne arī tagad savus sešdesmit. Man ir viens tāds kolēģis, kurš vispār savās dzimšanas dienās noslēpjas – nenāk uz darbu, pazūd, viņu nevar satikt. Viss, viņa nav. Ar gadiem cilvēkam laikam to robežšķirtni vairs negribas svinēt. Bet grupai divus gadus nekādi koncerti nav bijuši, domājām – tagad varētu būt, varētu arī nebūt, bet nu tā laimīgi sakrita ar jubileju kopā, ka nolēmām – okei, nosvinēsim!