Aktrise Zane Daudziņa: Paraudāšu vēlāk. Ja būs laiks…

– Varu tikai iedomāties, cik priecīgi savās lauku mājās gaidi pavasari! Savu mīļāko gadalaiku. 
– Es pati esmu pārsteigta par to, ka negribu laist vaļā ziemu. Pirmo reizi mūžā izbaudīju pamatīgu, dziļu, skaistu ziemu – viss balts, skaista saule, krāsaini padebeši… Miers un klusums. Nekad jau tā nav bijis, ka es drīkstētu lauku mājā būt tik ilgstoši. Beidzot tas ļauts, un ritms ir tik pievilcīgi rāms… Līdz ar to visa mana būtne ir lielākā līdzsvarā. 

– Pirms pandēmijas intervijās daudzkārt dzirdēju – mēs ilgi tā nedrīkstam turpināt, jānāk kaut kam, kas liktu apstāties. Bet, kad jāapstājas, tas šķiet briesmīgi. 
– Tas ir ļoti labi, ka bija jāapstājas. Ja vien nebūtu biedējošā fona un nebūtu jāuztraucas, ka varu aiznest mammītei uz mājām kādu sērgu vai apdraudēt citus cilvēkus. Man šis laiks bijis tikai par svētību. Domāju, mums visiem, arī tiem, kas skaļi kliedz un lamājas, nenāk par ļaunu drusku sabremzēt.

Mums katram nākas vai nāksies tikt piesistam krustā vai būt nesaprastam. Tas kauss jāizdzer katram.

Man kovida laiks ir ļoti palīdzējis atkopties. Arī fiziski. Man bijusi iespēja sevi sapurināt un labāk apjaust, ko es gribu. Tomēr nav vienkārši, jo tā fiziskā un garīgā jutoņa, kas man pašlaik tik ļoti patīk, nekādā veidā neiet rakstā ar profesiju, kas man joprojām ir mīļākā. Es negribu darīt kādu citu darbu. Kaut gan arī tādas domas iezagušās prātā – varbūt jāsāk darīt ko citu, tādu rāmu, laukos? Nav ko traukties ļaudīs. Bet tad saprotu – nē …

– Pietrūkst apskāvienu?
– Ļoti pietrūkst! Pieskārienu, drošas sakļaušanās ar sev svarīgiem cilvēkiem. Satikšanās ar savējiem Spēlmaņu naktī. Tik daudz apkampienu vienā vakarā! Pēc tam jūties tāds uzlādēts, pilns ar prieku uz veselu nedēļu. Saprotu, ka enerģētiskās lietas nav pierādītas, taču kādā dienā zinātnieki noteikti atklās, kas tie par viļņiem tur strāvo starp mums un kā notiek enerģijas apmaiņa. Bet to, ka tāda ir, – to katrs jutīgs cilvēks apstiprinās. 

– Teici, ka esi daudz domājusi par to, ko gribi. Kas tas ir? 
– Es to tikai nojaušu… Toties šā gada laikā man bija iespēja darīt lietas, kas man būtu jāgrib. Piemēram, rakstīt promocijas darbu. 18. janvārī man tas bija jānodod. Bet… nekā no tā vēl nav. Rudens sezonā vajadzēja atdot parādu skatītājiem – visas pavasarī izpārdotās, bet nenospēlētās Sieviete kā konfekte izrādes. Pa divām vienā dienā! Jo skatītāji kā šaha figūras bija izretināti pa perimetru. Tā bija interesanta pieredze un slodze, konstatēju – savos piecdesmit ar astīti gados spēju to vēl turēt. Bet promocijas darbam spēka vairs neatlika. Ceru, tas beidzot notiks aprīlī. Jāuzraksta, un cauri!