Aktieris Ģirts Krūmiņš: Par ko man šis viss? Es taču nācu ar vistīrākajiem nolūkiem

Atbrīvots pēc paša vēlēšanās – pirmo reizi mūžā parakstīju tādu dokumentu. Šis paraksts man bija kā ar asinīm.

1994. gadā es tikko biju beidzis augstskolu – Daugavpils teātra fakultāti –, kad Alvis Hermanis mani uzaicināja uz Jauno Rīgas teātri spēlēt izrādē Dorians Grejs. No tā brīža – sanāk divdesmit septiņus gadus – es biju daļa no JRT. Kā cilvēks, kā aktieris es esmu veidojies tur, un nekad iepriekš man nebija pat pavīdējusi doma, ka man vajadzētu vai gribētos iet prom, kaut ko mainīt. Un kur tad iet? Es taču esmu labākajā vietā, kur vien var būt. JRT bija mana pasaule. Tur bija tāds bezdibenis un plašums, ko pētīt, lieliski kolēģi un iespējas – tik interesanti. Bet pienāca brīdis, kad jutu, ka lietas vairs neiet uz priekšu kā agrāk. Es vairs nespēju sevi realizēt, izpaust. Man kļuva neinteresanti. Aizvien biežāk es pats sev jautāju – ko es šeit daru? Ārēji viss bija kārtībā, droši vien pat kāds varētu teikt – kādas tev vispār ir problēmas? Bet es jutu, ka kopējā noskaņa teātrī man ir, es pat nevaru tā īsti noformulēt šo sajūtu, – beigusies?

Šī sajūta jau manī bija, un tad sekoja abi pandēmijas viļņi, kas pielika punktu. Pirmajā Inese Mičule JRT iestudēja Vēso jaunavu. Šī izrāde mums visiem nāca nenormāli grūti, turklāt kovida dēļ mēģinājumos bija pārtraukums, tad tie atsākās, mēs mocījāmies, jo zinājām, ka būs jāspēlē tukšai zālei, bez skatītājiem, kas aktierim ir ārkārtīgi sarežģīti. Tāpēc es vēl smagāk pārdzīvoju, kad pēc pēdējās iekšējās rādīšanas Alvis Hermanis izlēma, ka izrāde tomēr netiks iekļauta repertuārā.