Aivara Endziņa dēls Jānis: Man gribas sevi pierādīt un apsteigt tēti panākumos

– Kāds jums bijis šis gads?

JĀNIS: Diezgan sarežģīts. Intensīvs un saspringts ikdienas darbs Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, un nepārtraukti kaut kur līdzās – kovida tematika. Arī privātajā jomā bijis gana sarežģīts gads. Mana ģimene mainīja dzīvesvietu – pārvācāmies no Rīgas uz Mārupi.

AIVARS: Tuvāk pie manis!

JĀNIS: Tas gan – tuvāk. Man bija mērķis pārcelties līdz laikam, kad dēls sāks iet skolā. Tā arī notika. Šogad Miks sāka mācīties 1. klasē tajā pašā skolā, kurā savulaik mācījos es, – nu jau Mārupes ģimnāzijā. Diemžēl bijuši arī satraucoši notikumi, kas gadam piešķīruši nepatīkamu kontekstu. Bet tāda ir dzīve.

Jānis: Kādos svētkos mēs ar bērnības draugu izdomājām, ka reizi par visām reizēm vajag salaveci noķert vai vismaz izpētīt.

AIVARS: Kopš marta esmu pilntiesīgs pensionārs – beidzu savas darba gaitas augstskolā Turība. 9. decembrī, atzīmējām Satversmes tiesas 25. gadadienu – man, pirmajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam, tas bija nozīmīgs notikums. Bet dienu iepriekš nosvinēju dzimšanas dienu. Smejos, ka sākās otrā jaunība – palika 18 gadu, jo manā vecumā gadskaitļa cipari jāgriež otrādi. Varu priecāties, ka mani joprojām atceras, – saņēmu daudz īsziņu un telefona zvanu ar laba vēlējumiem.

Priecājos, ka decembrī sasniga daudz sniega – varēju izkustēties ar sniega lāpstu, un kustības cilvēkam vienmēr nāk par labu. Gada negatīvākais notikums – smagi saslima mana sieva Ināra. Man bija jāmēģina viņu visiem spēkiem uzmundrināt un ticēt, ka viss būs kārtībā. Tādā cerībā arī palieku, un, paldies Dievam, iet uz labo pusi.