Agnese Irbe: Atskatoties uz līdzšinējo dzīvi, varu teikt, ka daudz ko nevajadzēja darīt

Viņas nav sociālajos tīklos. Bet viņa tur sacēlusi vētru. Nemākslota. Nopietna. Drosmīga. AGNESE IRBE, antīko zinātņu doktore, tulkotāja un publiciste, jaunā portāla telos.lv galvenā redaktore.
Ineta Meimane
Ineta Meimane
Foto: Liene Pētersone. Stils, grims: Ginta Vītola

Mēs tiekamies mājā pie jūras, kur Agnese ar ģimeni pārlaiž šo dīvaino laiku. Te viņa rediģē tekstus, gaida sauli un vasaru. Dzirdam kaijas, redzam ūdens klaidu. «Ir bijušas tādas vētras, tā pūš, ka, šķiet, aiznesīs pa gaisu, sveru tikai 50 kilogramu…»
Agnese jautā, vai drīkst aizsmēķēt, un izņem apburoši smalku karsējamās tabakas
aikosu… Smēķēt sākusi Francijā. «Un tā bija kļūda. Kants pareizi saka: pienākuma nepildīšana pret sevi. Tīša veselības bojāšana. Morāls pārkāpums.»
 

– Tu esi pirmā žurnāliste, kas atbrauc klātienē, citi runā tikai zūmā. Esmu ļoti priecīga, ka tu atbrauci. Tikai… šodien jūtos mazliet skumja. 

Tiesājiet mani par to, ko esmu darījusi, nevis par labajiem apstākļiem, kas man doti!

– Kāpēc?
– Netiekam galā ar mājmācību. Man ir trīs sākumskolēni, un mums diemžēl iet aizvien grūtāk. (Ik pa laikam ienāk kāds no bērniem ar uzdevumu burtnīcām… Puika apbizo ap māju kailām pēdām…) Esmu sieviete, kas iestājas par bērnu tiesībām, un nu man sev pašai jāuzdod jautājums, kāda esmu kā māte, ja neesmu pasekojusi līdzi tam, neesmu pamanījusi to. Neesmu spējīga mājās bērnus ilglaicīgi motivēt. Ir tā, it kā viņiem katru dienu liktu iemācīties japāņu hieroglifu, vienkārši tāpat. Mazu bērnu ilgtermiņā šādi nevar motivēt, viņam skola ir kļuvusi par ko abstraktu. Vakar meita, tāds maziņš cilvēciņš, teica, ka nekad vairs negrib vilkt masku, ka grib, lai beidzas tā korona. Nu, ko lai atbild? Esam bērniem apsolījuši, ka, tiklīdz beigsies pandēmija, mēs visi kopā kaut kur aizbrauksim. Varbūt uz Beļģiju, varbūt uz Spāniju vai Itāliju. Kaut kur. Tūliņ apraudāšos… (Sirsnīgi slauka asaras.)

– Raudi! Tāda tu šobrīd esi, un šobrīd ir tā. 
– Drīkst smēķēt, raudāt… Pēc konjaka arī var aiziet, ja? (Smejas.) 

– Mierīgi. 
– Nē, vispār jau mums iet labi. Tikai tā pandēmija. Maijā būs labāk, vairāk iesim laukā. Visi esam ļoti bāli, draudzene teica, ka manā sejā varot redzēt, ka trūkst dzelzs. 

– Kad tu pēdējoreiz uzrakstīji kādu dzejoli? 14 gadu vecumā tev iznāca dzejoļu grāmata Tā gaisma ar pašas zīmējumiem. 
– Tas bija cieši saistīts ar manu vecāku dzīvesveidu un draugu loku – tā laika Latvijas inteliģenci. Starp viņiem bija arī Arvīds Ulme. Kādā dziļā ziemā Arvīds un viņa meitiņa paņēma mani līdzi uz savām lauku mājām. Un ierādīja man dzeju. Tātad: dzejoļu blociņš un rakstāmais vienmēr līdzi kabatā vai somiņā. Un raksti dzejoli. «Nu, sāc!» tā viņš teica. Man patika Arvīda neuztraukšanās par to, ka mājā ir nenormāli auksts, nomazgāties nevar. Tam visam bija dzejnieka gars, un mēs rakstījām dzejoļus, kur bija tādi vārdi kā dvēsele, nāve, dzimšana

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

1.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Orģināls saturs katru dienu

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
Vismaz 365 jauni raksti gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+