Ledus skolas dibinātāja Brigita Mironova: Šķiršanās vienmēr ir traumatisks process

Jutos tik draņķīgi, ka šķita – vai nu ņemu striķi un pakaros, vai arī ņemu palīgā aukstumu.

Ar sibīriešu asinīm un temperamentu

«Mans tētis ir no Sibīrijas, un viņš vienmēr uzsvēris – tevī jau rit sibīriešu asinis. Pēc tēta stāstītā manī esot vismaz septiņu dažādu tautību sajaukums, mazdrusciņ no mongoļiem, krieviem, ukraiņiem, čuvašiem… Arī tumsnējais, eksotiskais izskats man no viņa, lai arī tāds karstasinīgs temperaments ģimenē man ir vienīgajai – gan abi vecāki, gan brālis ir mierīgi, nosvērti cilvēki,» Brigita saka un, turpinot sarunu par ziemu, uzsver, ka aukstums ir tieši tāds pats dabas elements kā ūdens, gaiss vai uguns. «Dabai tuva jūtos jau kopš bērnības. Biju savāds bērns, kas labprātāk draudzējās nevis ar vienaudžiem, bet mani vairāk vilināja un interesēja dzīvnieki. Mamma tolaik strādāja Saldus tehnikumā par skolotāju, kur mācījās arī topošie veterinārārsti. Tehnikumam bija sava veterinārā klīnika, kurā strādāja vetārsts Miķelis. Pie viņa es bieži pavadīju laiku, palīdzēju operācijās, aprūpēju ārstējamos dzīvniekus – mūsu pacientus. Tehnikumam bija arī savs 100 govju ganāmpulks, pieņēmu govīm dzemdības, un šajā ciešajā sasaistē ar dabu jutos ļoti iederīga un patiesi laimīga. 

Pieaugot, protams, daudz kas mainījās, aizmirsu par šo savu mīlestību pret dzīvo radību, aizgāju mācīties komercskolā un vēlāk veidoju karjeru finanšu, pārdošanas, apdrošināšanas jomā. Par savu bērnības dienu aizraušanos atcerējos, vien tuvojoties 30 gadu slieksnim, kad sāka tirdīt jautājumi par to, ko es vispār vēlos no dzīves. Lai gan karjerā biju daudz sasniegusi, ap šo vecumu sapratu, ka iekšēji nejūtos piepildīta un laimīga. Jebkurš tobrīd man varēja teikt – par ko čīksti? Tev viss ir labi: darbs, vīrs, bērns, tu esi vesela, tev ir māja.»