Andele Mandele radītāja Līva Jaunozola: Manā sirdī bija 2 × 2 centimetrus liels caurums

«Par manu sirds operāciju šur tur jau ir rakstīts, un tas tiek formulēts kā pagrieziens dzīvē. Godīgi sakot, es to tā neuztvēru. Arī nekādas personīgās atklāsmes nepiedzīvoju. Man tā bija procedūra, kas jāizdara. Bet, jā, esmu izlēmusi par to runāt publiski, jo man šī ziņa: «Līva, tev sirdī ir caurums un jāveic operācija, lai to aizlāpītu,» nāca absolūti negaidīti.

Šī rēta man atgādina, ka esmu vesela, nevis par operāciju vai slimību.

Tik daudz tiek runāts par vēzi: sievietes mudina pārbaudīt krūtis, aicina iet pie ginekologa, nodot analīzes dzemdes kakla vēža skrīningam – un tas ir ļoti labi un vajadzīgi! –, bet es gribu teikt, ka arī sirds slimību statistika ir dramatiska. Un mēs, sievietes, to uz sevi neattiecinām.»

Divi ieteikumi

«Reizi gadā es eju pie vēdiskā astrologa Jura Ērenpreisa, kurš, starp citu, ir arī klasiskās medicīnas ārsts, salikt plānu pa mēnešiem. Lielākoties mani interesē ar uzņēmējdarbību saistītas lietas: kuri datumi ir labi, lai kaut ko jaunu uzsāktu vai palaistu produktu tirgū, kad ir tukšie posmi. Pēdējā reizē, kad biju pie Jura, viņš, skatoties manā horoskopā, ieminējās, ka mana vājā vieta ir sirds un ka nebūtu slikti pārbaudīties. Starp citu, es tagad arī klausos Jura online kursu par ājurvēdu, un viņš stāsta, ka Indijā visās ājurvēdas slimnīcās uz vietas ir arī vēdiskais astrologs, kurš palīdz atrast kaites. Vēdiskā astroloģija īpaši labi norādot tieši uz iedzimtajām problēmām. Bet, atklāti sakot, es toreiz šo Jura ieteikumu noglabāju atmiņā kā ne pārāk svarīgu. Kādas vēl sirds problēmas?! Neko tādu neesmu jutusi! 

Tāpat es reizi gadā eju pie homeopātes Ineses Jokstes. Lūk, biju pie viņas ar sūdzībām, ka man ir dīvainas black­out epizodes: kad sāku teikumu, bet tā vidū pēkšņi vairs neatceros beigas, ko gribēju teikt. Kā es smējos – operatīvās atmiņas traucējumi. Protams, mēs visi reizēm kaut ko aizmirstam, tāpēc ļoti nepārdzīvoju. Bet tomēr pajautāju. Un vēl man reizēm bija nespēka, nevarīguma brīži. Bet tas man parasti parādījās, piemēram, pēc trīs stundu sēņošanas mežā, tad arī tas man nešķita nekas ļoti īpašs. Nu, vienkārši piekusu. Vienīgais, kas tiešām bija jocīgi, – jau gadus desmit, varbūt pat piecpadsmit man katru dienu ap vieniem diviem vienmēr vajadzēja pagulēt diendusu, jo smadzenes slēdzās ārā. Esmu piešāvusies piecpadsmit minūtēs kārtīgi iemigt, tā, ka ar sapņiem, un tad piecelties bez modinātāja. Pēc tādas mazas pagulēšanas tiešām ir restarts un spēku pieplūdums. Tiesa, laikam jau manā gadījumā tā izteiktā nepieciešamība nosnausties bija mazliet par traku un norādīja, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Arī daktere Jokste man ieteica pārbaudīt sirdi, jo bezspēku un atmiņas vājināšanos varot ietekmēt slikti apasiņota galva, kas savukārt, iespējams, var nākt no tā, ka sirds darbībā kaut kas klemmējas. Bet, tā kā uz vietas kabinetā, izklausot sirdi, viņa nesadzirdēja neko neparastu, arī šo rekomendāciju pabīdīju nostāk – gan jau kaut kad.»

Mazā un lielā sirds puse

«Bet acīmredzot šie abi ieteikumi tomēr man kaut kur prāta stūrī sēdēja. Tāpēc reizē, kad biju aizgājusi uz skaistumkopšanas procedūru Anti-aging institūtā un pamanīju, ka turpat blakus kabinetā pieņem kardiologs Roberts Feders, teicu: «Nākamreiz, uzreiz pēc masāžas, lūdzu, pierakstiet mani arī pie ārsta!» Šāds variants man der vislabāk, jo slimnīcu vai poliklīniku apmeklēšana, gaidīšana trīs mēnešus, līdz pienāks rinda, ir absolūti ārpus manas komforta zonas.