Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saruna ar leģendārā dzejnieka Ulža Bēziņa atraitni Jeļenu Staburovu. No žurnāla Ieva arhīva.
Mēs sēžam virtuvē, aiz loga Ulža mīļajā pagalmā līst, vāzē dzeltenas forsītijas, un Jeļena mani cienā ar Ķīnas tēju. Kā gan citādi – profesore Staburova savu mūžu veltījusi ķīniešu valodas, vēstures un filozofijas pētniecībai. Un Uldim. Sarunai viņa piekrita ne uzreiz, bet tā izvērtās tāda silta un sirsnīga.
17. maijs jums mājās bija īpašs datums. Kā Uldis svinēja dzimšanas dienas?
Uldis šo dienu katru gadu gaidīja ar tādu nepacietību kā mazs zēns.
Šajā ziņā viņš bija diezgan bezkaunīgs, jo vienmēr iepriekš apjautājās – un ko tad jūs man dāvināsiet?
Lai gan vēlāk viņu dāvana nemaz neinteresēja, acīmredzot bija svarīgi tas, lai viņš netiek aizmirsts. Ciemiņus viņš aicināja dažnedažādus, dažus vienkārši satika uz ielas un ieaicināja. Uldim bija plaša dvēsele, tāpēc patika svinēt ar vērienu, lai būtu daudz cilvēku, daudz ēdienu un vīns tecētu pāri malām.
Man liekas, viņu vispār izaicināja pavasaris kā tāds, viņš bija pavasara cilvēks. Sekoja līdzi katram pumpuram, dabas atdzimšana viņam bija ļoti svarīga. Grūti samierināties ar to, ka šogad pumpuri nobriest bez viņa. Pēdējā laikā es domāju, ka pavasaris un saule viņam varbūt palīdzēja apklusināt tādus tumšā bezdibeņa saucienus, kas reizēm mocīja. Tos var redzēt arī Ulža dzejā. Šie saucieni piepildīja viņa zemapziņu ar tādiem htoniskiem zvēriem, bailēm, sāpēm. Viņš neatdalīja prieka pasauli un bēdu pasauli, tās viņam nāca kopā, un bēdu pasaule viņu bieži panāca un mocīja.
No kurienes talantīgajam Uldim tāda bēdu pasaule?
Tāda bija viņa daba. Ja Uldim būtu bijusi vienkāršāka daba, iespējams, viņš nebūtu radījis to, ko ir radījis.
2019. gada pavasarī, kad Uldis saņēma Literatūras gada balvu, gribējām viņu aicināt uz interviju, taču viņš nebija sazvanāms. Zvanīju jums un uzzināju, ka viņš ir nopietni slims. Divus gadus Uldis Bērziņš bija pazudis no publiskās telpas. Kas notika šajā laikā?
Divus gadus un trīs mēnešus. 2019. gada 6. janvārī viņš nonāca slimnīcā ar plašu insultu. Martā mēs viņu pārvedām mājās, un ārsti teica, ka cerību nav. Tomēr mēs ar Uldi sākām cīņu. Uldis gan fiziski, gan prāta ziņā bija ļoti spēcīgs, un lēni un pamazām viņam izdevās panākt redzamu progresu. Vispirms viņš varēja fizioterapeita pavadībā staigāt ar kruķiem un pēc tam pat mazliet paiet pats, bez atbalsta. Pagājušā gadā no Amerikas atbrauca mūsu sens draugs, mākslinieks Jānis Jākobsons – viņam uzticoties, Uldis ar Jāni kopā sāka iet laukā no mūsu pagalma un ar kruķiem staigāt pa ielām.
Cilvēkam, kuram ārsti solīja ātras beigas, tas bija fantastisks sasniegums!
Jānis pie viņa nāca katru dienu kā uz darbu, un parasti tas beidzās ar konjaka glāzīti.
Visvairāk laika aizgāja ārstēšanai, tomēr šo to Uldis šajos divos gados paguva izdarīt un pieredzēt. Iznāca viņa grāmata ukraiņu valodā, viņš sagaidīja savus dzejoļus poļu valodā. Saņēma Latvijas Literatūras gada balvu.
Nodeva izdevniecībai grāmatas Zālamana sakāmvārdi tekstu, uzrakstīja tai jaunu priekšvārdu un sagatavoja publicēšanai sava drauga turku dzejnieka Ataola Behramoglu krājumu. Turpināja studēt ķīniešu valodu. Uldim bija ļoti spēcīgas smadzenes, par spīti insultam. Varēju tikai brīnīties par viņa atmiņu – es vienu reizi iztulkoju ķīniešu teikumu, un viņš to atcerējās.
Un vēl pa šo laiku piedzima un par divgadnieku izauga vēl viens mazbērns – Izidors Ignats. Uldim tas ļoti palīdzēja dzīvot tālāk.
Un kas notika liktenīgajā 24. martā?
Uldis vienkārši izslīdēja man no rokām, un es nevaru sev to piedot. Vienā brīdī viņam kļuva grūti elpot. Acīmredzot sirds. Es saucu ātros, un man teica, ka viņiem jau desmit gadu vairs neesot kardiologu brigāžu – kaut gan pirms diviem gadiem mēs tādu esam saukuši. Ātrie atbrauca, bet tad Uldis vairs neelpoja. Šis ir tāds nelabvēlīgs laiks ārstu izsaukšanai. Es nebiju gatava tādai pēkšņai aiziešanai.
Piedodiet, negribēju jūs saraudināt. Jautāšu ko citu – kāds īsti jūsu vīrs bija kā cilvēks, kā personība?
Viņš bija īpašs. Uldim bija fantastiska erudīcija valodās, literatūrās, reliģijās. Visu šo mēnesi pēc viņa aiziešanas man ļoti pietrūkst iespējas uzdot jautājumus un uzreiz saņemt atbildes.
Viņam bija maz intereses par dzīves kvalitāti. Uldis nebija ērts ceļabiedrs – jebkurā situācijā viņam brieda tas, ko es saucu par vārsmu priekšnojautu. Tad viņš varēja aizmirst par līdznācēju un pēkšņi pazust. Viņa draugam Ataolam ir tāds brīnišķīgs teiciens: «Kur ir Uldis? Ulža atkal nav!» Viņi kopā iet, un pēkšņi Uldis ir kā izkusis. Tā kādreiz, divatā ejot pa mežu, Uldis ir pazaudējis mazo Ansi. Tikai atnācis uz mājām, kur viņam jautāja par Ansi, saprata, ka bērna nav.
Dzejnieks Jānis Rokpelnis Bērziņu dižuma ziņā salīdzinājis ar Raini. Kā bija dzīvot kopā ar ģēniju?
Mēs abi nācām no nepilnām ģimenēm, tāpēc mums katram bija problemātiski veidot savu ģimenes dzīvi. Es mūsu ģimenes dzīvi raksturotu kā pretrunās balstītu saticību.
Uldis dažreiz mani sāpināja, un es vairākkārt gribēju šķirties. Vienu reizi pat aizgājām līdz tiesas namam, bet viņš bija tik labs, tik asprātīgs, tik brīnišķīgs, ka bija vien jānāk atpakaļ.
Ar Uldi bija grūti, jo viņš lidoja pa dzīvi pēc saviem impulsiem. Bet ar viņu bija arī ļoti vienkārši un viegli, jo viņam pilnīgi svešas bija tādas īpašības kā skaudība, skopums un mantkārība, un viņš nekad nav runājis sliktu par kādu cilvēku. Viņš bija sirsnīgs, devīgs, žēlsirdīgs un sentimentāls. Varbūt sentimentalitāte zināmā mērā ir latviešu īpašība? Un ļoti maigs savās ģimeniskajās izpausmēs.
Tikai pēc Ulža aiziešanas izlasīju, ka viņam bijusi vēl viena meita…
Uldis uzrakstīja testamentu un skaidri un gaiši norādīja – man ir divi bērni, Ansis un Una, un citu bērnu man nav. Man nav, ko piebilst.
Jūs blakus dzīvojāt divi, katrs ar savu jomu aizrāvušies cilvēki. Kā jūs ikdienā dalījāt dzīves telpu?
Uldis alka plašuma, viņš gribēja aptvert visu pasauli. Nešķiroja cilvēkus savos un svešajos, nešķiroja tautas. Man savukārt vajag pavisam nedaudz – rakstāmgaldu, grāmatplauktu un katedru universitātē.
Ja mani kādreiz izmeta svešā krastā, piemēram, kad lasīju lekcijas Austrālijā, tad man tas bija izņēmums. Ja Uldis tiktu uz Austrāliju, viņš tur paliktu gadiem un sūtītu tikai vēstules par ķenguriem. Ir tāda pasaules līmeņa māksliniece Zoja Frolova. Viņa pie mums pirmoreiz ciemojās pirms 36 gadiem, ar savu vērīgo aci uzreiz visu saprata un uzzīmēja milzīgu bildi, kura saucas: Dzejnieks Uldis Bērziņš un sinoloģe Jeļena Staburova. Glezna tagad stāv Tretjakova galerijā. Tajā ir atbilde par mūsu telpas dalīšanu. Mūsu mājā Uldim vienmēr bija par maz telpas, viņš visur iespiedās ar savām un manām grāmatām. Mēs nesteigsimies ar grāmatu atdošanu. Jā, ir valodas, kurās neviens no mums nelasa – kā arābu, turkmēņu vai azerbaidžāņu –, bet pārējās ir lietderīgas. Aug mazbērni. Izidors Ignats, kuram tagad ir divi gadi, atnesa uz virtuvi mazu ķīniešu-krievu vārdnīciņu, turēja savās mazajās rociņās, pētīja un skaļi lasīja.
Jūs iepazināties studiju laikā jūsu mīļajā Pēterburgā toreizējās Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultātē?
Es mācījos 2. kursā Ķīnas vēstures specialitātē, un Uldis pievienojās mūsu angļu valodas grupai. Viņš bija vecāks, izskatīgs, nāca no man nezināmas Latvijas. Drīz atklājās, ka mums abiem patīk dzeja poļu valodā. Viņš sāka man mācīt latviešu valodu, un tas bija ļoti interesanti. Pievilcīgi bija arī tas, ka viņš uzreiz iestājās turku valodas nodaļā 2. kursā un vienā gadā nokārtoja triju gadu eksāmenus.
Pat pasniedzēji skatījās uz viņu ar cieņu! Turku literatūras profesors uzrunāja Uldi ar jūs un tēvavārdā! Tas bija vienīgais tāds gadījums.
Tomēr Uldim ar jums arī bija ļoti paveicies.
Viņš arī tā dažreiz teica. Bet varbūt viņam vajadzēja tautumeitu?
Pie kā jūs turaties tagad, kad palicis tukšums pēc Ulža aiziešanas?
Turos pie tā, ka man vajadzētu kļūt par cilvēku, kas glabā atmiņas par Uldi. Cita lieta, vai varēšu tam veltīt tik daudz laika, jo šos divus gadus apstājušies visi mani darbi. Es biju dziļi iegājusi tēmā, kuru pētīju, tik dziļi, ka ieraudzīju to, ko zinātnieki parasti neredz. Mana tēma ir Hua-jaņ budisma filozofija. Es jau daudz esmu publicējusi rakstos, man sakrāts milzīgs materiāls, un gribu uzrakstīt lielu grāmatu. Milzīgs, bet ļoti interesants darbs.
Bet jums ir arī daudz mazbērnu.
Jā, seši, bet nevaru teikt, ka es būtu laba vecmāmiņa. Mani bērni labi paši tiek galā ar saviem bērniem.
Jūsu dēls Ansis Ataols ir īsts nemiera gars, viņš bija viens no tiem, kuri tika tiesāti par to, ka 2009. gadā protesta akcijās Vecrīgā meta bruģakmeņus, un cietuma laiks gandrīz salauza Anša dzīvi. Kā to visu uztvēra Uldis?
Domāju, ka tas arī salauza Uldi. Ne velti tā nelaime viņu piemeklēja mēnesi pēc Anša iznākšanas no cietuma. Es jau pašā sākumā pieslēdzos dēla likteņa glābšanai, bet Uldis uz to virzījās lēni. Viņam bija jāpārvērtē daudzas lietas, kas saistītas ar Latvijas valsts un tiesu sistēmu.
Viņš bija tik apburts ar vārdu Latvija, un viņam bija jāpārdzīvo lūzuma periods, lai saprastu, ka Latvija ir tā valsts, kas sūta viņa dēlu uz cietumu.
Tad, kad viņš to aptvēra, tad darīja visu, lai publiski aizstāvētu Ansi.
Esmu pārliecināta – ja tā visa nebūtu, Uldim nebūtu insulta. Vīrieši ir tādi – viņi klusē, klusē, un tad tas negaidītā veidā nāk uz āru. Kad Ansis bija pārvests uz cietumu Latvijā, Uldim jau bija grūti pārvietoties, un man arī bija lauzta kāja, bet mēs katru reizi gājām pie dēla. Cietuma apstākļi Latvijā Ansim nebija tik smagi, bet skatīties uz savu dēlu aiz restēm – tas varētu nogalināt jebkuru. Acīmredzot Uldim tur radās ļoti liela pretruna.
Pēc atvadām no Ulža daži rakstnieki bija izteikušies, ka Ansis atteicās no valsts atbalsta tēva apglabāšanā. Vai tas jums bija svarīgi?
Rakstnieku savienības vadītājs sazinājās ar Ansi un piedāvāja 70 eiro no RS un teica, ka Kultūras ministrija arī piedāvā naudu. Ansis to nepieņēma. Ar mani vispār neviens nesazinājās. Pēc tam šis cilvēks bija izdomājis, ka pie mūsu vārtiem jānovieto Ulža portrets, lai cilvēki liek ziedus. Mums tas šķita jocīgi, mēs nepiekritām. Bet skatīsimies uz to ar Ulža acīm – cilvēki ir dažādi. Mēs ļoti sirsnīgu atbalstu saņēmām no Spānijas un Azerbaidžānas vēstniecībām.
Kur ir apglabāts Uldis Bērziņš?
Viņš ir kremēts un gulēs tur, kur pats vēlējās, – Rudzātu pagastā. Atvadīšanās notika tepat netālu, Vijoļšķūnī, kur Uldis agrāk rīkoja dzejas vakarus, un pat nosaukumu Vijoļšķūnis bija izdomājis viņš. Bija ļoti īpaša gaisotne, viss bija pārdomāts līdz sīkumiem un vēlāk saņēmām par to daudz siltu vārdu. Cilvēki gāja atvadīties pa vienam, iekšā skanēja Ulža balss, viņš lasīja dzeju.
Nākamajā dienā ar draugiem braucām uz vietu laukos, kur Ansim pieder liels zemes gabals, tur viņi kopā ar Uldi bija izveidojuši kapu uzkalniņu, un Uldis mēdza sacīt, ka pirmais to iemēģināšot.
Mēs tur sastādījām priežu un egļu stādus un plānojam uzlikt piemiņas skulptūru. Ar sirdi Uldis tajā vietā bija visu laiku un vienmēr prasīja – kad brauksim uz laukiem? Kad piemineklis būs gatavs, es ceru, ka šī vieta kļūs par tādu kā kultūras centru.
Ulža pirmais dzejoļu krājums Kaza kāpa debesīs publicēts tikai 36 gadu vecumā, lai gan dzeju viņš rakstīja kopš agras jaunības. Padomju laiks viņam bija sarežģīts?
Uldis neuzskatīja sevi par režīma upuri! Ne Uldis, ne es nekad neesam bijuši Komunistiskajā partijā un nekad neesam devuši piekrišanu čekai, un Uldis nekad neslēpa savus nacionālistiskos uzskatus. Tomēr visas represijas viņam gāja secen. Grāmatas kavēšanās lielā mērā saistīta ar to, ka viņš ļoti daudz bija projām – armijā, studēja Ļeņingradā, stažējās Maskavā. Toreizējā Latvijas Rakstnieku savienībā bija daudz gudru cilvēku, tā veiksmīgi pretojās ideoloģijai un Uldi vienmēr atbalstīja. Uldis nemaz necīnījās par savu grāmatu – arī tāpēc, ka viņam šajā ziņā bija raksturīgs zināms aristokrātisms. Viņš uzskatīja, ka viņam tāpat viss atnāks. Tāda pati attieksme viņam bija pret naudu. Un kādreiz tā arī notika. Bez intrigām, bez centieniem izstumt citus. Grāmatu nepublicēja, bet viņu drukāja avīzēs, piešķīra trīsistabu dzīvokli. Jā, grāmata iznāca, kad viņam bija 36 gadi, bet to varēja salīdzināt ar labi nogatavinātu vīnu. Un metiens bija 8000 eksemplāru.
Kas viņa dzeju, jūsuprāt, padarīja tik īpašu?
Pirmais, kas pārsteidz Ulža dzejā, ir milzīgs spēks. Domu dziļums un īstums. Uldis neizlikās, viņš bija dzejnieks visās izpausmēs, iekšējās un ārējās. Un pilnībā pārvaldīja poētisko valodu.
Ulža nozīme ir dziļa un visaptveroša, un latviešu kultūrā vēl ilgi būs jūtami pazemes grūdieni no viņa vulkāniskās darbības. Tur vēl daudz ir apspriežama.
Un es nespēju saprast, kā viens cilvēks varēja savā dzīves laikā tik daudz paveikt. Tagad skatos uz viņa grāmatām visdažādākajās valodās, fotogrāfijas no dažādajām zemēm, kuras viņš apmeklēja, un visur viņam bija draugi! Mēs šo divu gadu laikā skatījāmies filmas par dažādām vietām, no Izraēlas līdz Altajam – visur viņš ir bijis!
Jums nāk atmiņā kāds sevišķi skaists brīdis, kas saistīts ar Uldi?
Pieminēšu vienu prātā palikušu mirkli. Iedomājieties – 1968. gada 31. decembris. Dažas minūtes pirms slēgšanas es iegāju Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultātes, kādreizējās Pētera II pils, bibliotēkā. Un pilnīgi tukšā telpā pie galda, kas bija piestumts pie tumša loga, aiz kura sastingusi Ņevas upe, adītā svīterī ar muguru pret mani sēdēja viens vienīgs students. Dziļi, dziļi iegrimis grāmatās. Es viņu netraucēju, toreiz mēs bijām maz pazīstami. Bet tas bija kaut kas fantastisks, bilde, ko uzreiz vajadzētu zīmēt. Tas manā atmiņā paliks uz visiem laikiem.
Pieturzīmes
Dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš
-Ulda dzeja iekļauta Latvijas kultūras kanonā kā viena no 99 Latvijas kultūras nozīmīgākajām vērtībām.
-Vairāk nekā 20 dzejas un atdzejas grāmatu autors. Latviešu dzejas poētikas reformētājs un virtuozs atdzejotājs.
-Atdzejojis no ģermāņu, tjurku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, ivrita, ķīniešu un citām valodām, iztulkojis Korānu un piedalījies Bībeles jaunajā tulkojumā.
-Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
– Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Mūža balvu Latvijas literatūrā. Saņēmis daudz citu apbalvojumu – vairākas Literatūras gada balvas un Dzejas dienu balvas, Spīdolas balvu un citas.
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
