Rīga +23°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Vineta Viktorija Vinogradova, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatre un Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētāja, trauksmes un depresijas pētniece.
Trauksme ir viena no mūsdienu normālībām, par to daudz runā, raksta, prāto un skaidro. Ekotrauksme ir samērā jauns termins, kas jau ienācis pasaules psiholoģisko slimību pētnieku un uzskaitītāju aprindās, taču diagnožu sarakstā gan vēl nav iekļuvis.
Pētniece skaidro: «Ekotrauksmes jeb klimata trauksmes kā atsevišķas diagnozes tiešām nav, bet, protams, šis jēdziens un fenomens eksistē. Arī pasaules kongresos un psihiatru asociāciju sanāksmēs un konferencēs jau parādās gan pētījumu dati, gan speciālistu pieredze par šo problēmu, kas ir absolūti reāls fenomens,» skaidro psihiatre un pētniece Vineta Viktorija Vinogradova. «Klimata trauksmi definē kā hroniskas bailes un bažas par ekoloģiskajām katastrofām, par ekoloģijas bojāeju gan saistībā ar globālo sasilšanu, gan citām klimata pārmaiņām.»
Signāls par briesmām
Ekotrauksme var variēt no neizteikta stresa līdz pat pilnīgi smagiem psihiskiem traucējumiem. Kā zināms, pati par sevi trauksme nav kaut kas ārkārtējs un smags. «Trauksme nav nekas patoloģisks. Varētu teikt, ka tai ir pat aizsargājoša loma, tā ir pilnīgi normāla psihes parādība.»
Pētniece norāda, ka spēja uztraukties un baidīties atbilstošajā apmērā mūsu senčiem ļāvusi izdzīvot. «Uztraukums un bailes ļāva viņiem nebūt pārgalvīgiem un pārdrošiem, nepakļaut sevi neatbilstošam riskam. Tādējādi viņi izdzīvoja un arī nodeva mantojumā spējas just bailes un uztraukumu paaudžu paaudzēm.
Ģenētiski mantojam šo absolūti normālo spēju uztraukties, un mūsu smadzenes izmanto trauksmi kā savdabīgu signālu. Līdzīgi kā, piemēram, brīdinājuma zīmes uzstāda vietās, kur uz ceļa ir kāds potenciāli bīstams krustojums vai pagrieziens, lai cilvēki tur īpaši uzmanītos. Ar trauksmes palīdzību smadzenes mums signalizē, ka ir iespējami draudi vai nu mūsu psihoemocionālajai labsajūtai, vai pat fiziskajai izdzīvošanai.
Šajā līmenī arī ekotrauksme ir pozitīva, jo bažas un uztraukums par iespējamām klimata pārmaiņām veicina to, ka meklējam informāciju, mēģinām saprast, kas īsti pasaulē notiek. Mēs domājam, kā varam savu ikdienas dzīvi un uzvedību kaut kā pārveidot.»
Visbiežāk komplektā ar citiem psihes traucējumiem
Kamēr klimata pārmaiņas neietekmē mūsu ikdienas funkcionēšanu, kamēr cilvēks ir spējīgs strādāt, mācīties, atpūsties, atslābināties, just prieku, pavadīt laiku ar draugiem, trauksme ir adaptīvajā līmenī, un šādā līmenī tā, var teikt, ir pat vēlama. «Šāda adekvāta trauksme par pasaules nākotni, klimata pārmaiņām liek mums mainīties, darboties, adaptēties, un tas vērtējams pozitīvi.»
Ja bažas par ekoloģiskajām pārmaiņām un draudiem pamatīgi ietekmē cilvēka dzīvi, piemēram, viņš vairs nespēj koncentrēties darbā vai pat gulēt, situācija vairs nav tik nevainīga. «Sākotnēji parasti ir tā, ka cilvēks ģimenes vai draugu lokā mēģina stāstīt par ekoloģiskajiem draudiem, bet pēc tam šīs uzmācīgās domas par ekoloģiju neļauj viņam pilnvērtīgi darīt sev svarīgās lietas, veikt ikdienas darbus. Ja situācija jau nonākusi tik tālu, uzmanīgi jāvēro, vai paralēli cilvēkam ir arī citas psihoemocionālas grūtības,» ierosina ārste.
Mūsdienu pētījumos jau pierādīts, ka ekotrauksmei pastāv korelācija arī ar citiem psihiskajiem traucējumiem, piemēram, depresiju. Speciāliste iesaka šādās reizēs tomēr konsultēties ar psihologu vai psihoterapeitu, kurš tad attiecīgi izvērtē, vai dedzīgā uztraukšanās par pasaules klimata draudiem nav aisberga redzamā daļa, kas slēpj sevī jau pavisam nopietnas kaites. Kā liecina pieredze, smagākajā formā ekotrauksme visbiežāk ir kopā ar citiem psihiskajiem traucējumiem.
«Nevaru teikt, ka ikdienas praksē redzu ļoti daudz šādu pacientu, bet ir bijuši daži, kas citu sūdzību vidū minēja arī bažas un trauksmi par ekoloģiju. Bet tā bija tikai daļa citu simptomu vidū,» uzsver psihiatre.
Vairāk skar cilvēkus, kas ar to saskārušies
Psihiatre savā praksē novērojusi, ka sūdzības par ekotrauksmi vairāk raksturīgas gados jaunākiem cilvēkiem, kā arī tiem, kam reāli bijusi saskarsme ar klimata izmaiņām. Cilvēks ko tādu vai nu ir piedzīvojis pats (piemēram, Jēkabpils plūdus), vai apceļojis pasauli un redzējis, kā klimata pārmaiņas ietekmē cilvēku dzīvi dažādās pasaules vietās – pazūd pilsētas, okeāni aizskalo krastus u. tml.
«Visus psihiskos traucējumus konstatē, intervējot un novērojot pacientus. Tā var secināt, cik izteikti vai patoloģiski tie ir, kāds ir to līmenis – vienalga, vai tie būtu par klimatu vai citu sociālo problēmu. Ja traucējumi, piemēram, ir šķērslis, lai adekvāti funkcionētu – strādātu, atpūstos, būtu sociāli aktīvs –, tas ir viens no kritērijiem, kas par kaut ko liecina. Otrs kritērijs ir subjektīvs un ļauj novērtēt, vai trauksme izraisa būtiskas ciešanas. Tas ārstam palīdz orientēties un saprast, vai runa jau ir par patoloģisku trauksmi. Trešais kritērijs ir fiksēt, cik būtiskas un intensīvas ir šo traucējumu līmeņa izmaiņas salīdzinājumā ir vidējiem rādītājiem sabiedrībā.»
Jāpiezīmē, ka salīdzinājumā ar cilvēkiem citās pasaules valstīs mūsu platuma grādos nav raksturīga ļoti izteikta trauksme jautājumos tieši par ekoloģiju un klimata izmaiņām. «Latvijā nevaram runāt par ekotrauksmi kā plaši izplatītu problēmu. Iespējams, pie mums tā vēl ir tikai adaptīvajā līmenī un pagaidām neliedz cilvēkam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Pacienti Latvijā vizītēs pie psihiatra, atbildot uz jautājumiem par trauksmi, daudz biežāk runā par ģimenes attiecībām, partnerattiecībām, fizisko veselību, arī finansiālo labklājību, darbu, karjeras izaugsmi un attiecībām darbā.»
Kā tikt galā ar ekotrauksmi?
Trauksmes pašpalīdzības tehnikas ir universālas visiem trauksmes traucējumiem. Tā ir, piemēram, apzinātība, relaksācija, elpošana. «Pieejamas dažādas tehnikas, un cilvēks var izvēlēties, kura no tām liekas vispalīdzošākā. Ja noteikta pašpalīdzības tehnika tiek trenēta regulāri, situācijā, kad rodas vajadzība mazināt trauksmi šeit un tagad, ķermenis jau refleksu līmenī būs gatavs, ka, tiklīdz veicam šo tehniku, mēs nomierināmies. Tomēr šādu trauksmes mazināšanu var salīdzināt ar ugunsgrēka dzēšanu, vienlaikus jādomā, kā var parūpēties par savu veselību ilgtermiņā.»
Ja tomēr ekotrauksme kļuvusi par problēmu, kas cilvēkam visu laiku nāk prātā un liek satraukties, bažīties, būtisks ieteikums ir kontrolēt, cik daudz tiek patērēta informācija. Proti, cik daudz informācijas saņemam no sociālajiem medijiem, no interneta jaunumu ziņu lentēm. «Var gadīties, ka pārmēru daudz lietojam saturu, kas visbiežāk ir trauksmi izraisošs, jo sociālo mediju īpatnība ir pasniegt informāciju apzināti provocējoši, veidot virsrakstus tā, lai tie pievērstu uzmanību, izraisītu emocijas. Ja sociālo mediju saturu uzņemam pilnīgi nekontrolēti un neierobežoti, noteikti riskējam, ka trauksme pieaugs.» Ieteikums – noteikt sev lietošanas robežas. «Piemēram, izvēlēties tādus ziņu portālus, kam ir pamats uzticēties un kur parādās pārbaudīta informācija. Vai arī ierobežot lietošanas laiku – vienreiz dienā vai vienreiz dažās dienās.
Nevajag visu laiku pārslogot smadzenes ar jaunu un jaunu informāciju, pat ja tā šķiet svarīga. Tad var zust kontroles izjūta un pārņemt sajūta, ka klimata pārmaiņu slikto ziņu ir tik daudz, ka situācija kļūst nekontrolējama un vispār ir bezjēdzīgi sākt kaut ko darīt lietas labā.
Ja cilvēkam lielā mērā zūd kontroles izjūta, tas ir ļoti slikti psihiskajai veselībai un psihoemocionālajai labsajūtai.
Vienlaikus ieteicams padomāt, ko katrs pats var darīt savā ikdienā, lai mazinātu ekoloģiskās pārmaiņas. Izveidot sev nelielu sarakstu ar ieradumiem, ko jau tagad varu ieviest ikdienas dzīvē. Te gan jāuzmanās, lai uzdevumi ir reāli un mērķi sasniedzami, lai nebūtu tā, ka pārmērīga vainas izjūta grauž katru reizi, kad brauc ar automašīnu, lido ar lidmašīnu vai ēd gaļu… Svarīgi tomēr noturēt līdzsvaru: daru to, ko varu šeit un tagad, lai mazinātu klimata pārmaiņas ilgtermiņā, bet neiekrītu galējībās. Un tas netraucē ne darbam, ne spējai priecāties un labi pavadīt laiku ar draugiem.
Nevajadzētu pārmēru fokusēties tikai uz šo mērķi, uz vienu aspektu. Sajūta, ka visa pasaule ir uz maniem pleciem un es esmu atbildīgs par visu, protams, ir cēla, taču nav veselīga, līdz ar to nav ilgtspējīga. Jādzīvo pilnvērtīga un laimīga dzīve, iekļaujot tajā jaunus paradumus, uzvedības modeļus, kas var palīdzēt ilgtermiņā.
«Pētījumi rāda – ja cilvēks darbojas šajā līdzsvarotajā līmenī, kad ir lietas, ko daru ekoloģijas labā, taču neiekrītu galējībās un dramatiskā aktīvismā, tas ir palīdzoši,» uzsver pētniece Vineta Viktorija Vinogradova.
«Ja šķiet, ka par katru cenu pilnīgi visus sev apkārt vajag pārliecināt, ka drīkst darīt tikai tā un nekā citādi, tas nav veselīgi. Ne vienmēr izdosies atrast tādu sociālo loku un ne vienmēr būs tā, ka pilnīgi visi atbalstīs šīs iniciatīvas un aktīvismu, tāpēc gaida vilšanās.»
Palīdzēs dabas terapija un domubiedru loks
Dodoties dabā, var gan mazināt trauksmi, gan arī kārtējo reizi novērtēt dabu, tās daudzveidību un vērtību. Tā teikt, divi zaķi ar vienu šāvienu. «Pastaigas mežā, savienotas ar apzinātības un elpošanas tehnikām, – tas būs ļoti palīdzoši,» iesaka psihiatre. «Svarīgs, protams, ir arī sociālais atbalsts, jo esam sociālas būtnes. Ja rūpes par klimatu un ekoloģiju cilvēkam ir vērtība, aktīvi un mērķtiecīgi arī jāmeklē savs domubiedru loks, cilvēki, kam šī arī ir vērtība, jo tas uzlabos psihoemocionālo veselību. Kopā radīsies idejas, ko varam darīt lietas labā, un tas ir svarīgi, jo te būtiska cerība, ka arī es varu kaut ko mainīt un ietekmēt. Tas nav nepamatots optimisms, cerība ir kaut kas konkrēts, ko mēs darām un uz kā pamata ticam, ka iespējams labs iznākums.»
Arī tas, ka ir cilvēki, kas atbalsta mūsu vērtības un kas skatās uz lietām līdzīgi, var darboties kā profilakse pret trauksmes progresiju. Pat ja pasaule un tās liktenis ekoloģiskā ziņā mūs satrauc, kamēr ar savām domām, rīcību un pārliecību turamies līdzsvarā un neiekrītam galējībās, varam teikt, ka turamies ekotrauksmes veselīgajā zonā.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
